Mūžībā devies izcilais latviešu dzejnieks un diplomāts Jānis Peters

Jānis Peters bija latviešu dzejnieks, diplomāts un politiķis. Viņš saukts par "dzejnieku ar misijas apziņu un iedzimtu diplomāta talantu". Peters ir viens no cilvēkiem, par kuriem domājam, kad tiek minēta Latvijas neatkarības atgūšana, un viņš ir tas, kas Latvijai devis simtiem dzejas rindu, kas radušas mājvietu melodijās, mūžam saglabājot sev vietu kultūras mantojuma vācelē.

Jānis Peters dzimis 1939. gada 30. jūnijā Priekulē Jāņa un Zelmas Peteru ģimenē. Dzejnieka māte Zelma Petere (1904–1981) dzimusi Vidzemē, Mazsalacā. Visu mūžu nostrādājusi par latviešu valodas un literatūras skolotāju Priekules 1. pamatskolā. Tēvs – Jānis Peters (1895–1979) bijis Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs un Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks. 1919. gadā piedalījies kaujās pret Bermonta karaspēku, vēsta Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieku veidotais portāls literatura.lv.

No 1947. līdz 1958. gādam topošais dzejnieks mācījies Liepājas Raiņa 6. vidusskolā, vēlāk beidzis Rīgas 25. vakara (maiņu) vidusskolu.

Jau bērnībā zēns zināja, ka būs rakstnieks, tomēr dzīve viņa aizveda uz Liepājas teātri (1957–1963), kur Peters no sirds iemīlēja mūziku.

No skatuves strādnieka uzkalpojies par režisora palīgu, jauneklis kļuva par vietējā laikrakstu korespondentu, un 1961. gadā publicēts Petera pirmais dzejolis "Kaist pīlādzis sniegā". 1967. gadā sācis strādāt žurnālā "Zvaigzne" par prozas nodaļas redaktoru.

Peteru atzinīgi novērtēja kolēģi kā Liepājā, tā drīz vien arī galvaspilsētā Rīgā, laikrakstu un žurnālu redakcijās. Sekoja atbildīgi amati Rakstnieku savienībā un aktīvs sabiedriskais darbs.

Radošās darbības aktīvākais posms ir 60.–80. gadi. Jāņa Petera dzejā dominē tautas likteņtēma. Tā ir izteikti latviska, ko rada galvenokārt liriskā varoņa mentalitāte, skartie notikumi, ģeogrāfiskie un mitoloģiskie priekšstati, folkloras tēli, tautasdziesmu tonalitāte. Kopš 70. gadu otrās puses Jānis Peters pievērsies galvenokārt publicistiskai dzejai. 80. gados publicistika kļuva par galveno viņa literārajā darbībā, pauž LU literatūras pētnieki.

Laikā no 1968. līdz 2016. gadam Peteram iznākuši desmit dzejoļu krājumi ("Dzirnakmens" (1968), "Asinszāle" (1970), "Mans bišu koks" (1973), "Ceturtā grāmata" (1975), "Priekšnojautas" (1979), "Tautas skaitīšana" (1984), "Trīs dārgas mantas" (1984) "Kovārnis korī" (1988), "Dzejnieka mīlas vārdi" (2004), "Vīna dvēsele" (2005), "Minhauzens un kamikadze" (2012), "Rudenskura spogulī: vintāža" (2017)) un deviņas dzejas izlases ("Modinātāju remonts" (1980), "Līdz durvīm septiņi soļi" (1980), "Svētā mierā, sāpēs mūžīgās" (1989), "Es tevi mīlu" (1998), "Jānis Peters: lirika" (2003), "Dzeja" (2004), "Visu mūžu man ir dzejas dienas" (2015), "Teātra dziesmas: Nacionālais, Dailes, Operetes, Leļļu teātris" (2015), "Teātra dziesmas: Liepājas, Valmieras teātris; dziesmas no kinofilmām" (2016)).

    "(..) visa Jāņa Petera dzeja ir mīlestības domu un vārdu caurausta," par Petera dzeju rakstījusi literatūrzinātniece, filoloģijas doktore un prozaiķe Ausma Cimdiņa.

"Jāņa Petera laika izjūta parasti ir ne vien plaša, bet arī kolorīta, konkrētības pilna. Tas, manuprāt, viņu atšķir daudzu dzejnieku pulkā, jo vispār jau laika ritējums un ar to saistītā filozofija ir visai bieži sastopami mūsu dzejas motīvi," savulaik paudusi literatūrzinātniece, kritiķe Inta Čaklā.

Jau 1971. gadā sākās Jāņa Petera sadarbība un draudzība ar komponistu Raimondu Paulu. Šo gadu desmitu laikā kopā radītas simtiem dziesmu, mūzikli "Māsa Kerija", "Nāc pie puikām", mūzika daudzām teātra izrādēm. Petera spēkos bijis arī Ulda Stabulnieka, Mārtiņa Brauna, Zigmara Liepiņa, Ivara Vīgnera un daudzu citu skaņražu melodijas padarīt tautā iemīļotas un nemirstīgas. Ar mūzikas starpniecību dzejnieks Jānis Peters savos dzejoļos jau 50 gadu garumā ieraksta latviešu tautas likteņus un ikviena cilvēka ilgas un alkas pēc sapratnes un mīlestības.

"(..) tautas atzinību J. Peters ieguvis kā vēstures gaitā paliekošu un populāru dzejas rindu autors, neskaitāmu tautā mīlētu un dziedātu dziesmu tekstu radītājs, kā cilvēks, kurš ar savu mieru un toleranci spējis iedrošināt un iedvest uzticības izjūtu tad, kad tas bijis nepieciešams," par dzejnieku pētījumā "Jānis Peters – dzejnieks ar misijas apziņu" raksta literatūrzinātniece, filoloģijas zinātņu doktore Anda Kuduma.

Petera radošās darbības vācelē ir arī prozas darbi, librets Paula Dambja operai "Spārni" (1976) un ārzemju autoru atdzejojumi. Sarakstījis arī dziesmu tekstus vairākām teātra izrādēm, kā arī scenārijus un tekstus filmām.

Kā vēsta Nacionālā kino centra mājaslapa, ar dokumentālistiem dzejnieka sadarbība sākās jau 1972. gadā, kopā ar scenāristu Hercu Franku radot tekstu Ivara Selecka filmai "Apcirkņi". Zīmīgi, ka Jānim Peteram vairākkārt "kritis" uzdevums glābt kādu filmu – arī Jura Podnieka "Strēlnieku zvaigznāju" 1982. gadā. Veidota kā režisora paaudzes, trīsdesmitgadnieka, personīgs skatījums uz strēlnieku kustību caur intervijām ar vēl dzīvajiem strēlniekiem, filma tajā laikā un tādā formā netika saprasta un akceptēta, tādēļ tai tapa aizkadra teksts, kurā dzejnieks caur savu attieksmi un Čaka dzeju piešķīra filmā redzamajiem notikumiem un veco vīru stāstījumam neapšaubāmu vispārcilvēcisku vērtību.

Jānim Peteram bijusi arī nozīmīga loma 20. gadsimta 80. un 90. gadu sabiedriskajos procesos. 1968. gadā viņš tika uzņemts LPSR Rakstnieku savienībā, kur bija valdes sekretārs (1974–1976), dzejas konsultants (1974) visbeidzot arī valdes pirmais sekretārs (1985–1990). Atmodas gados Peters kļuva par vienu no tā laika notikumu centrālajām personām, viens no Tautas frontes dibinātājiem un līderiem. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – diplomāts: pilnvarotais pārstāvis Maskavā (1991–1992) un ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā (1992–1997).

Jānis Peters bijis arī Krišjāņa Valdemāra fonda vadītājs (no 1998. gada), kā arī LU Austrumeiropas institūta Sabiedrisko attiecību institūta direktors (no 1999. gada).

Savā dzīves laikā Jānis Peters saņēmis daudzus  apbalvojumus, tai skaitā Triju Zvaigžņu ordeni, "Autortiesību bezgalības balvu", 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi, Atzinības krustu un "Cicerona balvu", kas tiek piešķirta nacionālajā politikā par Atmodas laika idejas attīstīšanu. No 1990. gada Jānis Peters bijis Latvijas Rakstnieku savienības biedrs.

Reiz jautāts, vai sevi uzskata par dzejas klasiķi, Jānis Peters sacījis: "Klasiķu kārtā vai nu ieceļ, vai neieceļ lasītājs – tauta. Un arī varbūt tikai pēc ilgiem gadiem. Ojārs Vācietis man jau šodien ir klasiķis. Bet es gribu būt vienkārši lasāms dzejnieks, no kura palikuši pieci līdz desmit dzejoļi, ja reiz iznāks dzejas antoloģija par laikposmu no 70. gadiem līdz mūsdienām."