Analizējot situāciju pienkopības nozarē

Piena ražošana Latvijas agrobiznesa sektorā ir viena no nozīmīgākajām nozarēm gan lauksaimniecības, gan arī pārtikas rūpniecības struktūrās. Turklāt tā ir nozare ar lielu fizisko ražošanas potenciālu. Nodrošinot gandrīz ceturtdaļu no kopējās lauksaimniecības produkcijas izlaides, tā ir otrā lielākā lauksaimniecības apakšnozare.

 

“Mēs dzīvojam Latvijā, un šis jau ir trešais gads, kā valstī valda piena krīze un pienkopības nozarē saimniecības visiem spēkiem mēģina izdzīvot. Piena cena no 2014. gada 1. jūnija no 0,38 centiem nokritās līdz 0,22 centiem par litru. No šī gada 1. jūnija tie ir 0,18 centi par litru lielajiem piena ražotājiem un mazākajām saimniecībām tā svārstās no 0,12 līdz 0,15 eiro centiem par litru. Un tas notiek laikā, kad piena pašizmaksa svārstās no 0,25 līdz 0,30 centiem par litru. Šajā ziņā viss atkarīgs no tā, cik lielus ieguldījumus un kādā laika periodā ir veikuši saimniecību īpašnieki”, tā V. Kalāns.  

Lai arī piensaimniecība Latvijā ir viena no prioritārajām nozarēm, Viktors Kalāns norādīja, ka līdz pat 2010. gadam Latvijas piensaimniecība nav piedzīvojusi modernizāciju. Tikai 2010. gadā tika izsludināta prioritāte piena lopkopības attīstībai un saimniecību modernizācijai. V.K. “Visi piensaimniecības  nozarē strādājošie pie šīs iespējas tad arī ķērās ar milzīgu atdevi, modernizējot savas saimniecības un realizējot Eiropas Savienības projektus. Un šobrīd šīs modernizētās saimniecībās, saimniecības, kurās ir slaukšanas roboti, karuseļi un citas mūsdienīgas tehnoloģijas, atrodas vissmagākā stāvoklī. Ļoti žēl, ka valdība kaut arī runā par šo jautājumu, neviens līdz galam tā arī nav iedziļinājies, cik nopietna ir šī krīze un kādi ir palīdzības mehānismi, kurus varētu pielietot, lai to mazinātu.”. 

Pašlaik ir parādījusies tendence, ka Latvijas govis izpērk Polijas zemnieki, jo tur situācija ir krietni labāka – piena iepirkuma cena esot no 0,25 līdz 0,27 eiro centiem par litru. Poļu zemnieki ļoti aktīvi no mums pērkot arī sienu un skābbarību. Nesen arī pats V. Kalāns par to pārliecinājās, viesojoties Polijā. V. K. “Viesojāmies Lomžas rajona Piontnicā (Piątnica), tur apņēmušies ražot pienu bez ģenētiski modificētiem organismiem. Bioloģiskais piens tiek pirkts par 0,79 eiro centiem par litru. Prieks dzirdēt, ka ir tādi uzņēmumi. Ja pēc statistikas rādītājiem Latvijā uz šodienu saražo no 1600 līdz 2200 tonnām piena dienā, tad 39 uzņēmumos tiek pārstrādātas 600 tonnas piena dienā. Tas izriet no tā, ka slēpjas naids starp ražotājiem un pārstrādātājiem un pārstrādātāji pagājušogad nostrādāja bez zaudējumiem. Tai pat laikā Polijā viens no lielākajiem uzņēmumiem pārstrādā 7000 tonnas piena dienā. Tur ir tā atšķirība.”

Runājot par to, kāda varētu būt izeja no piena krīzes, V. Kalāns uzsver, ka to varētu  noteikt tikai valdība. V. K. “Šobrīd aktīvi runā par problēmām pasniedzēju algās, kas ir ļoti svarīgs jautājums, arī par ārstu finansējumu, kas ir ne mazāk svarīgi. Taču manā skatījumā, ja valstī nebūs budžeta, nebūs iespēju palielināt algu nevienam no šajās jomās strādājošiem. Valdība arvien daudz runā par budžeta pārdali, nerunājot par budžeta veidošanu. Tas ir bēdīgi. Šos jautājumus, manā skatījumā, vajadzētu risināt konstruktīvāk. Lai izietu no piena krīzes, pirmkārt, ir jāpalielina konkurence Eiropas Savienībā. Ja Vācijā un Polijā PVN piena produktiem ir 7 procenti, tad Latvijā – 21%. Otrais. Ja mēs šodien sakām, ka ir piena krīze, kāpēc piensaimnieki joprojām sedz zaļo komponenti jeb grīningu un koģenerācijas izmaksas? Manuprāt, piensaimniekiem steidzīgi vajadzētu šīs izmaksas izņemt ārā no rēķiniem, jo tās sastāda aptuveni 22 līdz 25 procentus no kopējā rēķina. Tas ir ļoti daudz. Un treškārt, valstī vajadzētu izstrādāt mehānismu,  lai zinātu, kā rīkoties fors mažor situācijās, kad ir ļoti nepieciešams valsts atbalsts. Tieši šādām situācijām nākotnē vajadzētu veidot kopējo piensaimnieku pašpalīdzības fondu.”

Saskaņā ar lauksaimnieku aplēsēm, Latvijā no 2014.gada augusta līdz šī gada augustam piena nozarē nekompensētie zaudējumi sasniegs 96 miljonus eiro, Igaunijā zaudējumi piena nozarei ir 67 miljoni eiro, savukārt Lietuvas piena nozares zaudējumi gadā sasniedz 150 miljonus eiro. Tā norāda ekonomists Andris Miglavs.

Dotajā brīdī Latvijā no 9000 saimniecībām, kurās ir lopi, ir likvidētas 300 un šis process vēl nav apstājies.