Otrdiena,
4.Augusts 2020
Vārda dienas: Romāns, Romualda, Romualds, Мария, Магдалина, Фока Sazinies ar "Divu Krastu Radio"
LV
Radio raidījumi

Katoļu arhibīskaps Sēliju raksturo kā multireliģisku

25.06.2020
Kultūrvēsturisko identitāti veido dažādu faktori. Sēlijas kaimiņnovadu Latgali nereti cieši saista ar katoļticību, tās vērtībām un tradīcijām. Kā caur reliģisko piederību raksturot sabiedrību Sēlijā? Eglainē, Ilūkstē augušais katoļu garīdznieks, metropolīts - arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs saka - multireliģisku.

Zīmīgi, ka vēsturiski Sēlijas vārdu administratīvas vienības nosaukumā nesusi vien Sēlijas bīskapija Livonijas laikā. Savukārt katoļu baznīca mūsdienās bīskapiju robežas nospraudusi Jelgavas diecēzei aptverot arī Sēlijas galējos austrumos – Kaplavu, Varnavičus.
 
Kā Jūs no reliģiskā skatupunkta vērtējat Sēlijas atdzimšanu?
 
Mana pārliecība, un tā ir dziļa un stipra, ir tāda, ka novadu savdabība, lokālā kultūra, tradīcijas ir Latvijas bagātība. Sēlijai piemīt savas oriģinālās iezīmes, jo Sēlijas vēsture ir bijusi ļoti raiba, atšķirīga no pārējiem reģioniem. Tā ir iespiedusi savu zīmogu tautas dvēselē, tās mentalitātē un kultūrā. Kā tur bija zviedru laikos, kā Kurzemes hercogistes laikos? To tagad varētu “ķidāt” un skatīties kā tas ietekmējis Sēliju. Turklāt Sēlijai blakus ir Lietuva. Visas šīs dimensijas atstāj savu ietekmi, arī reliģija.
 
Es esmu uzaudzis Eglainē, mums tur bija trīs baznīcas. Katoļu gan bija nepabeigt, bet bija draudzes nams. Luterāņu baznīca, vecticībnieku lūgšanu nams. Tas nozīmē - trīs konfesijas blakus. Vecticībnieki, kuri aizbēga prom no Krievijas, atbrauca un atveda līdzi savu ticību. Un tā ticība bija stipra, jo viņi jau ticības dēļ bēga. Eglainē bija “nostūris”, kur viņi dzīvoja kompakti. Nostiprinājās arī katoļu, arī luterāņu tradīcijas. Bet bija ciemā arī krievu strādnieki, kas bija pazaudējuši savas ticības saknes. Un tad vēl lietuviešu, poļu ģimenes. Viss miksējās, var teikt, vārījās kopā. Bet vienlaicīgi pastāvēja arī kaut kādas kopīgās tradīcijas.
 
Arī pasākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā “Sēlijai būt” es kā viens no runātājiem iestājos par to, ka Sēlija ir jāsargā. Arī administratīvi teritoriālajai reformai būtu kas jārespektē Sēlijas oriģinalitāte, savdabība, nevajadzētu noārdīt mākslīgi robežu, salauzt Sēlijas vienotība. Un mani priecē tas, ka prezidents Egils Levits domā līdzīgi, ka vajadzētu glabāt šo Sēlijas oriģinalitāti, kultūras telpu.
 
Tad Jūs vērtējat, ka Sēlija ir multireliģisks reģions?
 
Jā. Protams, statistiku mēs varam papētīt, bet, manuprāt, tā varētu būt. Sēlijā ir tā kā desiņa jeb banāns izstiepta [ģeogrāfiski]. Tā stiepjas līdz pat Baltkrievijas robežai gar Daugavas krastu paralēli Latgalei. Tajā tālajā galā [austrumos] ir daudz baltkrievu. Tur ir daudz tādu cilvēku, kuri lūdzas poliski, bet runā krieviski.
 
Kad Jums kāds prasa, no kurienes nākat, vai atbildat, ka no Sēlijas?
 
Es jūtos piederīgs trim Latvijas reģioniem. Vecāki man ir cēlušies no Latgales, un jūtu, it sevišķi pēc tam, kad apciemoju viņu dzimtās vietas, ka tas ir reģions, kas tuvs manai sirdij. Kad es ieguvu pirmo automašīnu, iesēdināju vecākus mašīnā, un mēs apbraukājām visas tās vietas, kur esmu dzīvojis. Aizbraucām arī uz turieni, kur esmu dzimis, tas ir Gaujas krastā, tātad Vidzemē. Bet es no dzīves Vidzemē neko neatceros, biju vienu gadu vecs, kad pārbraucām uz Rubeņiem. Tas atkal jau ir Sēlija, bet jūtos piederīgs arī tai vietai, kur esmu dzimis. Uzaudzis esmu Eglainē, esmu beidzis Eglaines astoņgadīgo skolu, gājis, braukājis uz sporta skolu Ilūkstē jau pamatskolas laikā un beidzis Ilūkstes 1. vidusskolu. Tātad vieta, kur es veidojos no maza bērna par pieaugušu cilvēku, par personību, tomēr ir Sēlija. Agrāk, jā, padomju laikā, es par to tā nedomāju, bet tagad, kad par to sāka runāt, sāku par to domāt. Tagad saku, ka es esmu nācis no Sēlijas.
 
Sēlijas katoļu draudzes ietilpst Jelgavas diecēze. Kā Katoļu Baznīca velk savas robežas?
 
Diecēžu reforma Latvijā notika deviņdesmito gadu sākumā. Pāvests iecēla manu priekšteci Jāni Pujatu par Rīgas arhibīskapu-metropolītu un viņa pārziņā bija Latgalē un Vidzeme, bet Jāni Buli iecēla par Liepājas bīskapu, bet viņš dzīvoja Jelgavā. Pēc tam 1995. gadā Latviju sadalīja jau četrās daļās, tradicionālajos mūsu novados: Kurzeme, Vidzemē, Latgalē un Zemgalē, kura iekļauj sevī Sēliju. Tas parāda, ar kādu pietāti un respektu Baznīca, Vatikāns izturas pret mūsu vēsturisko tradīciju. Svētais Krēsls jeb Pāvests ar savu komandu lielu akcentu liek uz kultūrvēsturisko tradīciju saglabāšanu un ļoti negribīgi kaut ko pamaina un modernizē šai ziņā.

Vai apspriesta ideja veidot Sēlijas diecēzi?
 
Sēlijas, nē. Bija diskusijas par to, ka vai Latgali nesadalīt divās diecēzēs. Piemēram, Daugavpils diecēzi izveidot. Tad visdrīzāk arī Daugavas kreisais krasts būtu tajā. Tad tajā būtu divi balsti, latgaliskais un sēliskais, kas atkal būtu izaicinājums. Lai nebūtu tā, ka tēvam divi dēli, viens pastarītis, viens mīļais, otrs nē. Bet par to, vai sadalīt Jelgavas diecēzi – tam es neredzu jēgu. Pārāk maz ticīgo, pārāk maz priesteru. Tā kā iedzīvotāju skaits strauji samazinās, arī ticīgo skaits ir samazinājies. Daudzi izbraukuši, nomiruši.
 
Ārkārtējā situācija beigusies, bet arī Baznīcai nācās piemēroties jaunajiem apstākļiem. Tagad atgriezīsities “vecajās sliedēs” vai kaut ko no jaunapgūtā centīsieties saglabāt? Ilūkstē, piemēram, katoļu priesteris veiksmīgi piesaistīja uzmanību filmējot video “Evaņģēlijs uz soliņa”.
 
Kameras, ko mēs uzlikām, paliks. Iepriekš es aicināju priesterus nodrošināt piedalīties Svētajās Misēs attālināti, tagad es aicināšu, lai viņi to saglabā. Ir cilvēki, kas ir veci, slimi un nevar piedalīties klātienē. Arī daudzi, kas dodas strādāt uz ārzemēs, ir sūdzējušies, ka tur nav katoļu dievnama un viņi nevar piedalīties Svētajā Misē. Nu tad, lūdzu, kaut vai lai piedalās attālināti! Turklāt savā draudzē. Es domāju, tas arī ilgtermiņā vērtējot ir svarīgi, lai ir iespēja kontaktēties ar savu draudzi, saviem cilvēkiem, tas rada piederības sajūtu. Arī Facebook lapas, draudžu mājaslapas, ir vērts attīstīt. Šī krīze arī parādīja, ka no jauna izvērtē, uz ko ir balstās mana ticība, manas attiecības ar Dievu. Vai vienkārši ar ārēju piederību, piemēram, piedalīšanos Svētajā Misē? Vai tas nav tikai ārējais akts, kam neseko iekšēja pārvērtība? Tas ir jāizvērtē.

Raidījums veidots ar Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) atbalstu.



Sēlija šodien : 11
Скачать аудио файл
Dalies ar ziņu:
Atgriezties atpakaļ
Pievienot komentāru
Jūsu vārds:
Komentārs:
Foto:
Links uz video (Youtube,Vimeo):

Lasiet vēl
Nedēļas skaitlis
Kopumā Daugavpilī jūlijā notiek sešas nometnes, kuras apmeklē 290 bērni un jaunieši.
Apspriest
Aptauja
Kur aiziet lielākā daļa jūsu ienākumu?
Jaunākie komentāri:
Pašvaldība paplašina atbalstu ģimenēm un senioriem
Atbalstot seniorus, Daugavpils satiksme ieviesusi maksu tramvajā par vecenītes riteņsomu ar kartupelīšiem, pieniņu, kefīru, cukuru u.t.t. Sīkāk...
Komentārs: Kad pat LTV sabiedriskās attiecības nodēvē par žurnālistiku
šķiet, ka šis raksts nav no sabiedriskā pasūtījuma, bet man nekas nav pretī samesties šādiem vēr(t)īgiem komentāriem. Sīkāk...
Komentārs: Kad pat LTV sabiedriskās attiecības nodēvē par žurnālistiku
Drīzāk jau problēma ir tāda, ka kolēģu radītā kļūda ir kā Skabarga.... Kā rezultātā titulētā autore nejūtas novērtēta Sīkāk...
facebook ok draugiem
Top